mamma

Mamma ir tas cilvēks, ar kuru katram no mums ir visciešākā saikne, kas ir ielikta jau no dabas, jo esam izauguši viņas vēderā, piedzimuši no viņas miesas un asinīm. Mamma ir kaut kas tik īpašs un svēts, ka to nevar izstāstīt vārdos, to var tikai sajust.

Mātes un bērna saikne ir ne tikai bioloģiska, tā ir garīga un emocionāla. Tas ir milzīgs spēks, ko ne vienmēr var racionāli izskaidrot.

Esam bērni — lieli vai mazi

Un nav svarīgi, cik mēs esam mazi vai lieli, savai mammai esam bērni. Un viņa ir mūsu mamma. Kad ir grūti, sāp sirds vai vajadzīgs atbalsts, sirds un dvēsele dabiski tiecas pie mātes. Jo pietiek vien ar viņas klātbūtni, lai jau būtu daudz labāka sajūta.

Es gan šeit runāju par tām mātes un bērna attiecībām, kuras jau no pašiem pamatiem veidotas ar mīlestību un pieķeršanos. Protams, ka ir tik daudz sāpīgu un nepiepildītu attiecību mātes un bērna starpā, ir daudz pāri darījumu. Tās ir lietas, kas cilvēku grauž un vajā visu mūžu. Tieši tas vēlreiz pierāda, cik liela nozīme ir šai saiknei starp bērnu un māti.

Ja šīs attiecības ir ar defektiem, neatrisinātas un traumējošas, tad tas neizbēgami atstāj graujošas sekas uz bērna tālāko dzīvi. Vienmēr vajadzētu censties šīs attiecības atrisināt, izvest no sāpju un aizvainojuma zonas, piedot un saprast, atgriezties tajā mīlestības zonā, kas ir dabiska mātei un bērnam.

Mātes rūpes par bērnu, bērna rūpes par māti

Ja no mazotnes māte ik dienu rūpējas par savu bērnu, tad reiz pienāk brīdis, kad šīs lomas mainās. Kad māte jau ir tuvu senioru vecumam, tad pieaugušajiem bērniem ir jāparūpējas par viņu — savu mammu. Viņa vairs nav spēka pilna, viņa nogurst, viņa nevar tikt galā ar visiem darbiem, viņai var būt veselības problēmas. Var būt vajadzīga palīdzība pat visikdienišķākajās lietās.

Ja kādreiz mamma baroja un apkopa savus bērnus, tad var pienākt diena, kad bērniem ir jābaro un jāapkopj sava mamma, kas var būt piekalta gultai vai ratiņkrēslam. Vecu cilvēku aprūpe nav viegls darbs. Bet, ja tas ir tavs tuvākais cilvēks, sieviete, kura devusi dzīvību, tad nav divu domu, ka tas tiek darīts ar vislielāko mīlestību. Tagad arī no medicīnas un palīgierīču puses ir pieejams viss iespējamais, lai vecu cilvēku aprūpe būtu pēc iespējas vieglāka un saudzīgāka.

Pieaugam tikai tad, kad mammas vairs nav?

Reiz lasīju kādu domu no garīdznieka, kurš teica, ka pa īstam esot pieaudzis tikai tajā dienā, kad nomirusi viņa mamma. Tajā brīdī viņš vairs neesot bijis bērns. Bet gan pieaugušais šajā pasaulē, aiz kura vairs nav sargājošs spēks mātes personā. Varbūt tas izklausās skumji vai nežēlīgi, bet tam var piekrist. Kamēr mamma ir dzīva, mēs arī 30, 50 un vairāk gadu vecumā esam bērni, meklējam pie viņas mierinājumu un atbalstu. Šīs saikne un bērna loma pārtrūkst tikai līdz ar mammas aiziešanu mūžībā.

Leave a Reply